LAIKA PULKSTENIS

Šodien, stāvot ārā, paskatījos debesīs un uz mirkli sajutu dzīves īsumu – plašumā, dziļumā un lielajā kopumā. Ievēroju, cik īsa patiesībā ir mūsu dzīve. Dievs dod mums iespēju savas iekšējās mocības, ciešanas un sāpes pārvērst, lai mēs varētu atrast skaistumu, vieglumu un mīlestību!

Cik daudz mēs izniekojam savu laiku, pievēršoties pilnīgi nevajadzīgām lietām, darbībām, izjūtām, rīcībām un domām? Cik daudz laika mēs tērējam niekiem – izskaidrošanās, saprašanās, panākšanās?

Lai būtu laimīgi un dzīvotu priekā – tam vienkārši jābūt. Mums ir tik maz laika. Dzīvē mēs bieži nemākam apstāties, lai iemācītos kaut ko jaunu vai vienkārši padzīvotu. Skrienot, mēs bieži paskrienam garām tam, kas patiesi ir svarīgs.

Kāpēc cilvēki ir gatavi sāpināt sevi un citus? Skaistāk taču ir būt harmonijā un mīlestībā!

Ko nes ārišķības, izlikšanās, maskas, ko uzliekam sev? Tas nospiež katra patieso Dvēseli, liekot tai sāpēt, sarauties un nīkt. Katrs cilvēks iekšēji ir daudz savādāks nekā viņš pats domā. Tur iekšā, dziļi sirdī, ir patiesa, dziļa un bezgalīga Mīlestība!

Kāpēc izniekot savu laiku un dzīvi, lai no tās aizietu?

Pieņemiet visu, kas ar jums notiek!
Piedodiet tiem, kas dara pāri!
Pateicieties par visu, kas jums ir!
Mīliet sevi un visu apkārt!

Katru elpas vilcienu, katru minūti un mirkli!
Sīkumos, naidā, lepnībā Dvēsele saplīst un sadalās mazās drumstalās. Ārpus laika un telpas – Mūžībā – Mīlestībā tā atkal savienojas, kļūst vesela, vienota un gaiša!

Mīliet paši sevi un visu, kas jums apkārt!

Mirdza
26.12.2012

PĀRDOMAS PAR ATTĪSTĪBU

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka ir pienācis laiks dalīties ar savu pieredzi un mācībām, ko esmu ieguvusi no sava skolotāja L. Aktavio.

Domāju, kas ir tas, kas traucē mums – cilvēkiem – paskatīties tālāk, atvērties plašāk, izkāpt no komforta zonas, no ierastajām domām, no tā, ko spējam redzēt ar savām acīm, no visa, kas ir pazīstams? Vai mēs spējam saskatīt koka lapiņu un redzēt vairāk, just vairāk? Vai varam necensties šo koka lapiņu pārveidot, kā to bieži mēdzam darīt, iejaucoties un mainot to pēc saviem ieskatiem, bieži un masveidā?

Tas līdzīgi kā helikopters, kad paceļas un propellers griežas, atstājot uz zemes arvien lielākus apļus, vai kā akmens, kas iemests ūdenī, veido aplīšus uz virsmas. Galu galā viss saplūst vienā, bez robežām. Kad helikopters paceļas ļoti augstu, tas kļūst daļa no visa, tas ir visur – debesīs. Vai arī akmens, nogrimstot dziļāk ūdenī, ļauj visam saplūst bez robežām.

Tāpat ir arī ar manu prātu. Tas ir kā akmens visumā, zīmējot apļus, robežas, cik tālu spēju saprast. Kas man ļaus saplūst? Vai tas būs prāts, kas velk mani uz leju, vai tā būs mīlestība, kas ļauj man lidot?

Vai tās ir bailes vai neuzticība? Mīlestības trūkums, kas ierobežo šo aplī? Jā, tas ir mīlestības trūkums!

Es jūtos kā iestrēgusi. Vai šīs ir komforta robežas, kas neļauj man virzīties uz priekšu? Šķiet, tas tiešām ir komforts, bet tas rodas no prāta ierobežojuma – sapratnes, kas balstīta uz fiziskām vēlmēm un izpausmēm, kas bieži vien ir ierobežotas, pieticīgas, ģimeniskas, saimnieciskas, norobežotas un piesārņotas.

Cik tādu apļu pastāv pasaulē? Apļi ir visas cilvēka dzīves būtība, kamēr viņš ir uz zemes. Tikai katram tie ir atšķirīgi, ar citu salikumu, intensitāti un daudzumu. Pa kuriem apļiem cilvēks dzīvo, lai būtu laimīgs? Vai tie ir apļi, kuros valda mīlestība?

Vai tie, kas atrodas dažādos apļos, spēj saprasties? Patiesībā apļi visiem ir līdzīgi, tikai katrs to izdzīvo citādi, krāsās, garšās, aktivitātēs. Saprasties var, bet cik cilvēki ir gatavi mainīties un attīstīties? Kas ir attīstība? Vai tā ir sapratne un spēja mainīties?

Kāpēc cilvēks iznīcina visu dzīvo? Tāpēc, ka viņa būtība ir vāja un nepilnīga – pārpildīta ar bailēm. Tāpēc cilvēkam ir nepieciešamība justies pārākam, iznīcinot un pārveidojot visu sev apkārt.

Kas ir aiz visa, ko mēs saprotam? Visums, plašums, mīlestība, gaisma? Ar šo viss man sāk šķist par daudz. Vai tiešām man ir ērti ar to?

Kas man pašai būtu jāmaina savā dzīvē? Man ir jāmainās citā kvalitātē! Esmu visu laiku mēģinājusi saprast, bet šķiet, ka vienīgā atbilde ir: vairot mīlestību pret sevi un visumu. Kāpēc cilvēks vēlas kaut ko vairāk, kad patiesībā viss ir tik vienkārši un skaisti? Vēlmes pēc piepildījuma un to nepiepildījums – tas ir tas, kas cilvēku dzen uz priekšu.

Kāpēc dabā ir tik daudz indīgu augu un dzīvnieku? Ir gaišie spēki un tumšie. Ja tā nebūtu, pazustu jēga attīstībai. Kāpēc Dievs ir radījis tik daudz lietu, kas var kaitēt cilvēkam?

Cilvēks ir lielākais sušķis savās izdarībās un savā samaitātībā. Viņam ir jāiet cauri postam, lai attīstītos un kļūtu par mīlestības izpausmi. Vai tā nav tā pati doma, kāpēc ir indīgas ogas un augļi? Lai mācītu cilvēkiem cienīt? Varbūt pat drīzāk cīnīties! Ja cilvēks nebūs pelnījis, viņš pie tiem augļiem nenonāks.

Vai nepietiek ar to, ko cilvēks pats sev radījis, kaitējot sev un citiem? Katrs pierod pie savām ērtībām un tad nepieciešams spogulis – apkārtējā pasaule, kas atspoguļo mūsu iekšējo stāvokli.

Kāpēc vienā vietā ir zemestrīces, bet citā – nav? Kāpēc vienā vietā dzīvo malārijas mušas vai odi, bet citur ne? Tautas dzimst atbilstoši saviem karmiskiem un sakrātajiem nospiedumiem.

Kāpēc ir tuksnesis, kur nekas neaug? Vai tas ir veids, kā cilvēkiem parādīt, kāda ir viņu Dvēsele bez mīlestības? Tā ir bezgalīga smilšu jūra, kas nevar pastāvēt bez dzīvības. Laba doma, lai atgādinātu cilvēkiem par iekšējo tukšumu.

Kāpēc pasaule ir tik dažāda? Tas ir attīstības un daudzveidības rezultāts.

Kāpēc cilvēki dzīvo bez apzināšanās? Tā nav – apzināšanās var būt lielāka vai mazāka, bet tā vienmēr ir klāt. Stāvēt uz vietas nav iespējams.

Kas cilvēkus vada maldos? Tikai viņu deformētais prāts un novirzītā apziņa, dzīves uzskati, rakstura īpašības (iedzimtība).

Kāpēc cilvēkam patīk siltums vairāk nekā aukstums? Tāpēc, ka pastāv robeža starp labu un ļaunu – izjūtu sadalījums un tā plānā robeža. Esot dušā, es priecājos, kā siltais ūdens samīļo manu ķermeni. Domāju, kāpēc tāpat nevaru justies ar vēsāku ūdeni, pat ne aukstu?

Piemēram, vardi tas neskar – tā ir cilvēka šūnu daba. Jā, pirmais ir šoks, bet, kad mēs saplūstam ar to, kad mēs pieņemam šo sajūtu, atšķirība pazūd. Silts, auksts, labs, slikts – vai tās nav tikai cilvēka sajūtas? Viņam piemīt spēja atslēgt izjūtu pasauli, un tad viņš nejūt neko. Tas ir viens no auras septiņiem ķermeņiem, ko var noņemt, un ar ķermeni var darīt jebko, neizjūtot to. Šīs spējas var attīstīt un trenēt. Viss šajā dzīvē ir treniņš. Tas, ko mēs atkārtojam bieži, arī piepildās. Kur atrodas mūsu apziņa, tur arī rodas realitāte.

LIKUMSAKARĪBAS- VIELMAIŅA

Dzīvē un visumā pastāv tāda likumsakarība, ka cilvēkam jāmācās saprast sevi un visuma enerģiju mijiedarbību. Visvieglāk šo mijiedarbību sākt iepazīt ir, vērojot notiekošos procesus sevī. Tā ir lieliska iespēja izprast, kā šie procesi ietekmē mūsu ķermeni, dzīvi un pašsajūtu.

Vērojot, kas notiek organismā, kad tu ēd, tu vari sajust vistiešāko saikni ar savu vielmaiņu. Tas ir process, kas atspoguļo tavu ķermeņa darbību. Tava dzīve ir cieši saistīta ar tavām izjūtām, domām un rīcībām. Otrs būtiskais faktors ir ēdiens, kuru tu lieto, un tas veido tavu fizisko ķermeni un tā vielmaiņu. Šie abi procesi – enerģētika un vielmaiņas darbība – veido tavas dzīves plūsmu.

Šajā plūsmā mijas un savstarpēji saistītas ir visu cilvēku dzīves virzības. Ja paskatāmies uz pasaules uzbūvi plašāk, iznāk, ka mēs, cilvēki, daba un visi dzīvie organismi uz zemes veidojam vienotu veselumu, kuru veidojis augstākais saprāts Visumā. Tajā darbojas likumi, kas vada dzīvības procesus un veido to virzību. Šie likumi vienmēr ved uz pozitīvo – mīlestību, lai cilvēks apzinātos, kas ir mīlestība un kā dzīvot tajā. Apzinātībā, savā "es" būtībā.

Pamatprocesi ir cieši saistīti ar enerģētiskajiem sakrājumiem – karmām. Viss ir savstarpēji saistīts un veido ļoti sarežģītu mehānismu.

Varam sākt ar to, kas ir visvieglāk saprotams. Viss, ko mēs ēdam, tiek pārstrādāts mūsu organismā, veidojot vielmaiņas procesus. No šiem procesiem ir atkarīga mūsu ķermeņa darbība, tas ietekmē garastāvokli, veselību, izdalīto enerģijas daudzumu un kvalitāti. Pavēro, kā tu jūties pēc ēšanas – pusstundas laikā pēc ēdienreizes. Kāda sajūta ir tavā ķermenī? Vai tu jūties možs, enerģisks, darbīgs, dzīvespriecīgs, mīlošs, vēlies veikt daudz lietu un spēji tās īstenot? Vai varbūt jūties noguris, apātisks, dusmīgs, noguris, ar vēlēšanos tikai atpūsties un atlikt visu uz vēlāku? Garastāvoklis – vai tas ir možs, dzīvespriecīgs vai nīgrs, noguris? Ir svarīgi vērot, kā ķermenis reaģē uz dažādiem pārtikas produktiem. Ja pēc ēšanas jūties noguris, apātisks, šos produktus vajadzētu izņemt no ikdienas ēdienkartes uz kādu laiku.

Šāda vērošana veicina apziņas izaugsmi. Jo procesi, kas notiek ķermenī pēc ēdiena uzņemšanas, ir vieni no pirmajiem piemēriem, kā mēs varam iepazīt sevi un savu mijiedarbību ar pasauli. No tā, ko mēs ēdam, veidojas vielmaiņas reakcija organismā, kas ietekmē mūsu sajūtas. Ja vēlamies justies moži un enerģiski, ir svarīgi izprast, kuri produkti palīdz mums justies tā. Tādējādi mēs apzināti veidojam savus iekšējos procesus.

Tāpat šī apzinātība ļauj mums disciplinēt savas vēlmes, prātu un apziņu. Ja mēs ēdīsim produktus, kas nav piemēroti mūsu vielmaiņai, tas novirzīs ķermeņa darbību un var radīt sajūtu diskomfortu. Tādēļ, iegūstot sapratni par procesiem, kas mūsu ķermenī veidojas, ir nepieciešams disciplinēt savu apziņu un ierobežot savas vēlmes.

Apziņas izaugsme notiek tajā brīdī, kad mēs apzināmies cēloņu un seku likumu. Vispirms mēs darām, un pēc tam notiek sekas. Vai tās ir vēlamās sekas vai nē? No tā, vai mēs iegūstam vēlamo, ir atkarīgas mūsu turpmākās darbības izvēles. Tās vai nu virza mūs uz mūsu mērķiem, vai arī novērš mūs no tiem. Šo analīzi ir vērtīgi veikt regulāri – piemēram, pēc nedēļas, mēneša, pusgada, gada vai vairākiem gadiem.

Veicot šādu analīzi, pārskati dzīves procesus, lai saprastu, vai tie virzās uz mērķiem, kurus esi izvēlējies, vai arī tie virzās citā virzienā, neatkarīgi no tavām neatlaidīgajām vēlmēm.

Lai apzināti virzītos uz sev vēlamajiem mērķiem un dzīves apstākļiem, ir nepieciešams saprast šo darbību un seku likumus. Tāpēc jāiepazīst procesi sevī un visumā. Jo vairāk mēs iepazīstam šos likumsakarību procesus, jo vairāk iespēju mums ir virzīt savu dzīvi tā, kā vēlamies. Tā mēs kļūstam par savas dzīves saimniekiem un noteicējiem, nevis vienkārši ļaujamies plūst pa dzīves straumi, kuru vada ārējie faktori, sabiedrības programmas un ierastie dzīves apstākļi.

MANA SARUNA AR SKOLNIECI

S: Paldies Jums, Skolotāj, par prieku un visu skaisto šajā dzīvē! Gaišu Jums vakaru! Sirsnībā!


S: Īsi pēc mūsu sarunas man piedāvāja darbu. Pateicība no sirds! Mēģināšu. Lai Dievs Jūs svētī un vada!


Es: Paldies! Cik svētī, tik arī slāna! Lai izdodas!


S: Piedodiet, lūdzu, par visu! Paldies!


Es: Un tā ir visiem, jo vairāk svētī, jo vairāk slāna, tāpēc kad, jo vairāk slāna, jo vairāk svētī!


S: Tad sanāk, ka tikai jāslāna? Tad tikai arī izmaiņas ir. Jocīgs radījums ir cilvēks, pa labam nesaprot. Paldies!


Es: Nu tāds sušķis viņš ir, baro un uztur daudzus sušķus savās visuma telpās. Slāna jau tos sušķus, bet cilvēkam tas jāspēj pieņemt, iemīlēt un no viņiem atteikties. Tad sušķi nevar to turēt (Mīlestības enerģijas ir augstākās vibrācijas)- vai atdalās, vai izšķīst. Tad slānīt būs mazāk vajadzība. Visu laiku notiek cīņa starp labajiem un sušķiem par cilvēka Dvēseli, kuri ar viņa paša atļauju var iemājot un saņemt enerģiju. Cilvēks pats labprātīgi pievēršas tam un kalpo. Tas ir katra paša izvēlē no Dieva cilvēkam dots.


S: Bieži vien liekās- vai tiešām izvēle ir dota? Tik milzīgam gribasspēkam, ticībai, sapratnei, mērķim un Dievišķām kvalitātēm jābūt un jāveidojas, lai apzinātos, ka ne mani- kā Dvēseli, bet sušķus dzīve slāna.Kad viss aptumšojas, liekas, ka izvēles nav, jo ne stariņa neredzi un ieej tajā tumsā. Jūs tik daudz mācat, kā būt tajā vai neaiziet līdz tam un tāpat liekās neko neesmu iemācījusies. Jo paliek aizvien spēcīgāki "izsitieni" dzīves procesos kopumā. Paldies par šo redzējumu!


Es: Jā, tā viss ir, kā rakstat! Izsitieni paliek spēcīgāki, jo vairāk tiek noaktivizēta lepnība,izpausmes, prasības caur procesiem darba un dzīves, uztverot uzvedībā, izjūtās daudz no tā kā Dievišķo.


S: Vai pareizi saprotu, ka savā uzvedībā un attieksmē pēdējā laikā esmu aktivizējusi lepnību utt.- zem karoga- ezotērikas mācības un garīgums- neapzinoties, ka tajā no Dievišķā esmu tālu? Tāpēc aktivizējas sušķi un dzīve slāna arvien stiprāk?


Es: Tas ir pilnīgi pareizi saprasts. Tas katrā ir aktivizējies visu laiku, tikai es to visādi Jums katrai slāpēju un vecināju iet savādāk. Tāpēc caurmērā visā varēja labi, veiksmīgi virzīties un veidot nākotni un sevi savādāku. Bet par to esmu saņēmusi naidu, iznīcību un kļūstu svešiniece un ienaidniece. Dzīves patiesā lappuse!


S: Pilnīga cilvēka apziņas degradācija. Tas tāpat kā ar Kristu. Bet kā tad vispār dzīvot un mācīt Skolotājiem? Un kā mācīties Skolniekiem? Jābūt kādam vidusceļam. Neapzinājos, ka tā procesi notiek. Lai Dievs man piedod un piedodiet, lūdzu, Jūs. Kā var veidoties tālāk mūsu attiecības? Es vēlos mācīties un nedarīt pāri Jums. Sadarboties- veidot un mācīties veidot skaistus procesus. Bet iet ar savu enerģiju, nevis Jūsu? Man tiešām ir pilnīga nesapratne, vai tas ir reāli iespējams?


Es: Ir jāmāca tik, cik cilvēks ir spējīgs izmainīt, bet kur tā robeža??? (Cilvēka gribā- izvēlē). Tam vajadzīgs būs daudzas dzīves garāks ceļš. Ja grib, spēj daudz. Nevar dot cilvēkam daudz, ja viņš neprasa. Viņam pašam jāgrib un jāupurējas, lai savas karmas izstrādātu, nevis savu dzīvi sakārtotu. Mana neatbilstamība, kad visu laiku vairāk esmu devusi, lai dzīvotu labāk un procesi visiem vēlamie notiktu, nekā prasījusi reālu attīstību un darbu, lai tas tiktu ieguldīts tajā, ko katrs vēlās. Labais dot tāpat ir jāmācās, kā darīt jebkuras lietas citas.
 Par Kristu Jūs ļoti precīzi pateicāt. Viņu arī uz zemes atsūtīja, lai parādītu kādas spējas cilvēkā ir vispār no Dieva dotas, lai cilvēki mācās un iet pie Mīlestības. Bet tā tumsonība ir tik liela un visapkārt, ka iznīcina….


S: Paldies Jums par pieredzi! Es iešu un neatlaidīšos. Pateicos par visām dotajām iespējām un piedzīvotajām patīkamajām izjūtām. Tie mirkļi stiprina un dod atkal spēku celties un iet. Caur Jums ir bijusi iespēja pieskarties skaistākajam, kas manā dzīvē ir bijis. Vienkārši paldies!


Es: Paldies par sapratnes meklēšanu!


S: Paldies par pacietību, pieņemšanu un Mīlestību!

​